Desmit gadus strādāju par vietējā bērnunama vadītāju. Atklāti sakot, tas patiešām ir grūti. Grūti ieskatīties acīs bērniem, kuri pirms gulētiešanas nav samīļoti un dzimšanas dienā nav aizvesti uz akvaparku, kā tas ir mazajiem cilvēkiem, kuri aug normālās ģimenēs.
Ļoti vēlos, lai katrs no bērnu nama iemītniekiem varētu sajust, kas ir vecāku mīlestība, tāpēc vienmēr eju pretī pāriem, kuri vēlas uzņemt ģimenē audžubērnu.
Bet dažreiz gribas raudāt no tā, kā cilvēki izturas pret adoptētiem bērniem.
Mums bēnu namā bija zēns vārdā Koļa. Kopš bērnības viņš ir ļoti saprātīgs, atvērts un viegli kontaktējās.
Es nevaru atcerēties nevienu gadījumu, kad viņš būtu nepakļāvies – zēns tik ļoti cenšas nopelnīt pieaugušo mīlestību. Varbūt tāpēc viņu ļoti ātri adoptēja jauns pāris.
Koļa bija tik laimīgs! Audžumamma bija pievilcīga un laipna, viņa vienmēr pret puiku bija sirsnīga, bet ar audžutēvu zēnam ļoti patika braukt mašīnā un vakaros spēlēties.
LASI VĒL: Tu droši vien nokritīsi no krēsla, kad uzzināsi, kāda pensija ir Viktoram Lapčenokam
Jaunie vecāki vienmēr labi pieskatīja zēnu un labi viņu ģērba. Bet kādu dienu audžutēvs piezvanīja Koļam, un teica, ka viņam būs jāatgriežas bērnu namā, jo mamma esot stāvoklī un viņai drīz būšot savs bērniņš.
Koļa nespēja noticēt, viņš negribēja pazaudēt ģimeni, viņš lūdza vecākus viņu neatdot bērnunamā, solīja cieši mīlēt savu jaunāko brāli vai māsu un nekad neapvainoties – taču nekas nepalīdzēja, ģimene atveda zēnu uz bērnunamu. Atgrieza viņu kā bojātu preci, kas nejauši pirkta veikalā.
Zēns ilgi raudāja, stāvot pie loga – cerēja, ka audžuvecvāki atgriezīsies un pārdomās.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
